Trīs paaudzes un 35 gadi ar šitake
Andris un Valda Vjaksi “Garīkās” 90. gadu sākumā aizsāka šitake audzēšanu Latvijā. Kopš 2026. gada saimniecību vada viņu mazdēls Gustavs Riekstiņš.
Muiža ar garu stāstu
“Garīkas” atrodas Kuldīgas novada Rudbāržu pagastā, starp Skrundu un Aizputi. Vietas vēsture sniedzas daudz senākā pagātnē nekā šitake audzēšana. Īpašums saistīts ar barona fon Firksa vārdu, un apkārtne glabā liecības par Kurzemes muižu laiku.
Liepu aleja, kas ved uz māju, iestādīta 1906. gadā, kad barons fon Firkss pārcēlās uz dzīvi šeit. Vasarā tās kupolveidīgie vainagi smaržo pēc liepu ziediem.
Ēka kalpojusi gan kā dzīvojamā māja, gan kā sabiedriskās dzīves centrs. Pēc Otrā pasaules kara tajā dzīvoja vairākas ģimenes, padomju laikā to izmantoja kolhozs. Līdz 90. gadiem māja bija sliktā stāvoklī: bojāts jumts, sapuvušas koka konstrukcijas, vietām iegruvuši griesti.
Andris un Valda: no pussabrukušas mājas līdz sēņu dārzam
Īpašums bija cieši saistīts ar Andra Vjaksas ģimenes vēsturi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš kopā ar sievu Valdu nolēma to sakopt un izveidot savu saimniecību, gandrīz no nulles. Vispirms bija jāatjauno pati māja.
Paralēli Andris strādāja ceļu nozarē, arī par tehnisko direktoru Liepājas Ceļu pārvaldē un vēlāk uzņēmumā “Kurzemes ceļi”. Sēnēm laiks bija jāatrod līdztekus darbam un ģimenei. Kā stāstījis pats Andris, viņš vienmēr bijis cilvēks, kurš sev izvirza uzdevumus un tos izpilda.
Kamēr citi izvēlējās tradicionālo lauksaimniecību, Andris 90. gadu sākumā Latvijā aizsāka šitake audzēšanu. Tās ir Austrumāzijā, īpaši Japānā un Ķīnā, izsenis iecienītas sēnes, ko Latvijā tolaik gandrīz neviens nepazina. “Garīkas” kļuva par pirmo šitake saimniecību Latvijā.
Praktisku zināšanu nebija, tāpēc daudz nācās apgūt no kļūdām. Reiz sēnes neizauga pat uz liela daudzuma ozola koksnes. Vēlāk izrādījās, ka vainīgs bijis micēlijs, un kopš tā laika to pērk Eiropā un ASV. Apkārtējiem sākumā bija grūti noticēt, ka no rindās sakrautiem baļķiem tiešām būs raža, bet Andris neatkāpās arī tad, kad rezultāts vēl nebija redzams.
Saimniecību Andris un Valda veidoja soli pa solim kā vietu, kur darbs un ģimenes dzīve ir cieši saistīti. Arī bērni un mazbērni izauga, palīdzot gan lasīt sēnes, gan tās kaltēt un pārstrādāt.
Sēņu dārzs, kurā katram baļķim ir savs uzdevums
Šitake “Garīkās” aug uz baltalkšņa un ozola baļķiem. Baļķos ievada micēliju, kas koksnē ieaug pamazām. Līdz pirmajai ražai var paiet vairāki gadi, atkarībā no koka un apstākļiem.
Kad pienācis laiks, baļķus iemērc ūdenī. Šis mitruma impulss liek sēnēm sākt augt. Tas ir lēnāk nekā audzēšana uz īpaši sagatavota substrāta un prasa rūpīgi sekot mitrumam un temperatūrai, bet tieši tā šitake audzē Japānā un Ķīnā jau gadsimtiem.
LSM rakstā par saimniecību minēts, ka te sēnes aug uz aptuveni 13 000 baļķiem. Katrs no tiem ir daļa no ilga cikla: micēlija ievadīšana, kopšana, mērcēšana un ražas novākšana.
Gustavs: no plastmasas nazīša līdz saimnieka pienākumiem
Kopš 2026. gada sākuma saimniecību vada Andra mazdēls, 23 gadus vecais Gustavs Riekstiņš. Viņš ir dzimis un audzis Liepājā, bet bērnības vasaras pavadīja pie vecvecākiem. Kamēr citi bērni devās rotaļās, Gustavs lasīja, stādīja, laistīja, kaltēja un mala sēnes.
Kad viņš vēl bija par mazu īstam nazim, sēnes grieza ar plastmasas nazīti un centās palīdzēt vecvecākiem. Toreiz tā bija bērnības nodarbe, tagad tā ir viņa ikdiena.
Gustavs studēja mežinženieriju Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā un studijas pabeidza 2026. gadā. Jau studiju laikā viņš palīdzēja vectēvam izstādēs un tirdziņos, stāstīja pircējiem par šitake, un sarunas ar cilvēkiem pārliecināja, ka “Garīku” stāsts jāturpina. Arī izglītība noder, jo saimniecības galvenais resurss ir koksne.
Gustavs atklāti stāsta, ka pirms paaudžu maiņas saimniecībai bija grūtāki gadi: mazāk tūristu, mazāka atpazīstamība un jautājums par nākotni. Viņš sāka braukt uz tirdziņiem visā Latvijā, veidot saturu sociālajos tīklos un uzrunāt jaunus klientus, un interese par “Garīkām” atgriezās.
Audzēšana uz baļķiem paliek. Klāt nāk jaunais: ap 140 m² liela siltumnīca sēņu audzēšanai ārpus sezonas, darba automatizācija, jauni produkti, internetveikals un nākotnē arī Eiropas tirgus. Gustava mērķis ir ne tikai pārdot vairāk sēņu, bet arī padarīt šitake pazīstamākas Latvijā.
No audzētavas līdz galdam
Jau Andra iecere bija ne tikai izaudzēt sēnes, bet arī parādīt cilvēkiem, kā tās izmanto ēdienos un apstrādā. Ekskursijās viesi apskata sēņu dārzu, uzzina saimniecības vēsturi un to, cik daudz darba vajag, lai no neliela micēlija izaugtu raža.
Degustācijā var nogaršot šitake ēdienus, arī ģimenes īpašo sēņu zupu, ko novērtējuši daudzi viesi. Gustavam īpašs prieks ir par tiem, kuri šitake iepriekš nekad nav ēduši un pēc degustācijas atklāj sev ko jaunu.
Sēnes te ne tikai pārdod svaigas, bet arī kaltē un maļ pulverī, lai tās varētu lietot visu gadu. Blakus ir nakšņošana, pirts, kubls un pastaigu takas.
Pirmās medaļas jaunajam saimniekam
2026. gadā “Garīkas” pirmo reizi piedalījās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra konkursā “Novada garša”. Kaltētās šitake sēnes saņēma zelta medaļu, sēņu pulveris sudraba. Pieteikt produktus konkursam bija Gustava paša ideja.
“Garīkas” iekļautas arī Imanta Ziedoņa muzeja un LLKC izdevumā “Pēctecība” par saimniecībām un cilvēkiem, kuri turpina savas dzimtas un Latvijas lauku tradīcijas.
Andris joprojām palīdz saimniecības darbos, bet ikdienas vadība ir Gustava rokās. Paaudžu maiņa nenozīmē, ka iepriekšējais darbs aizmirstas. Gustavs šo saimniecību pazīst kopš bērnības un zina, cik daudz darba slēpjas aiz katras izaudzētās sēnes.
Atbrauciet ciemos
Pastāstiet vēlamo datumu un viesu skaitu, un mēs sagatavosim piedāvājumu.